Šoreiz nolaidāmies Kaseles pilsētā. Iebraucām mēs tur, lai apmeklētu termas, tas ir, kaut ko līdzīgu baseiniem ar pazemes termālajiem avotiem. Esmu mežonīgs provinciālis, un man tur visādu interesantu lietu bija daudz: baseini ar sāļo ūdeni, pārītis ar saldo, nodalījums ar spēcīgu straumi, ūdenskritumiņi un ūdens izvirdumi pēc grafika, viena caurule šļūkšanai, vairāki džakuzi, infrasarkanās kabīnes, solāriji, japāņu solāriji (kāda atšķirība?) un citas veselībai kaitīgas un noderīgas lietas. Puse baseinu atrodas zem klajas debess, puse zem jumta.
Smieklīgi, ka tad, kad mēs tur bijām, smidzināja lietutiņš, bet debesis bija tumšas no mākoņiem. Bet tā pat ir jautrāk, teikšu es jums. Un vēl jautrāk bija, kad mēs ar Kristīni ievēlāmies otrajā stāvā, bet tur pliki veči skraida! Kristīne no plikajiem večiem nesabijās, tāpēc es sākumā aplējos ar ledainu ūdeni no specspaiņa, bet pēc tam paskaloju kājiņas pārmaiņus ledainā un karstā ūdenī. Pēc tam mēs jau taisījāmies ielauzties saunā, bet te pienāca instruktora izskata jauneklis un lēnām, nesteidzoties sāka skaidrot stulbajam ārzemniekam, ka uz otro stāvu var iet tikai ar dvieli ap vidukli, jo te ir specnodaļa nekautrīgajiem. Runāja jauneklis ilgi un ar garšu, bet es pārtraukt un teikt viņam OK nesāku, klausījos uzmanīgi, ja nu jaunus lamuvārdus iemācīšos. Jauneklis mani sarūgtināja, lamuvārdus nelietoja, nācās iet lejā un meditēt spectelpā. Telpa sarūgtināja, jo, lai gan tur spēlēja viscaureju veicinošākais muzaks, toties augi bija plastmasas - kroplīga mūsdienu civilizācijas atrauga. Tāpēc meditējām mēs neilgi, gājām apskaidroties ar pretēju metodi: staigāt pa aukstu zāli un akmeņiem ap 14 grādu temperatūrā.
Starp citu, šīs atrakcijas foto es tomēr atradu, bet pēc tām jums nāksies ieiet termu mājaslapā, kuras, starp citu, saucas Kurhessen Therme.
Dzīvojām mēs Kaselē viesnīcā Ramada. Iestāde nopietna, vismaz salīdzinājumā ar dažām no mūsu mītnēm. Numuriņi ar klimata kontroli, bet izbraucot var bez maksas pieprasīt ceļojuma komplektu ar ziepēm, zobu birsti un peldcepuri. Pluss vēl braukšana tramvajos par velti, lai tūristi atstātu vairāk naudas uzdzīves vietās.
Pirms mūsu ierašanās, starp citu, Kaselē beidzās milzīgākā un slavenākā modernās mākslas izstāde - Documenta. Ja vikipēdija nemelo, tas ir viens no galvenajiem pasaules notikumiem šajā jomā.
Nākamajā dienā aizbraucām uz Koblencu, un te es atkal izmantošu to, ka rakstu tomēr internetā, nevis papīra rakstā, un ļaunprātīgi nokopēšu gabalu tūrisma teksta.
"Cietoksnis pie satekas"Pats ievērojamākais Koblencā, iespējams, ir tās novietojums – no visiem redzespunktiem. Pirmkārt, Koblenca atrodas slavenajā Reinas un Mozeles satekas punktā, patiesībā pilsētas nosaukums ir veidots no latīņu Castrum ad Confluentes – «cietoksnis pie satekas». Otrkārt, uz augšu un uz leju no Koblencas pa Reinu uz katru kilometru ir vismaz viena sena pils. Un treškārt – kas, starp citu, ir saistīts ar pirmo punktu – Koblencā un tās apkārtnē ir lielisks vīns, te ir gan reinvīns, gan mozelvīns.
Reinas un Mozeles satekas fakts Koblencā tiek apspēlēts dažādi. Šaurais leņķis, kas veidojas satekas vietā, ir iekalts granīta krastmalā, un tur var nofotografēties – pa kreisi Reina, pa labi Mozele. Turpat arī piestātne kuģīšiem, ar kuriem var pabraukāties no vienas upes otrā. Bet vasarā no Koblencas kursē slavenie nakts maršruti «Reina ugunīs»: pilis gar Reinu tiek ļoti skaisti izgaismotas, uz klintīm tiek rīkots salūts, uz kuģa spēlē dzīvā mūzika – pasakains skats!
Tas ir Vilhelms I. Vai man dieniņ, bet es kaut kā ne pārāk atcerējos, ka tieši viņš pirmo reizi apvienoja briesmīgi (kā mēs vēlāk pārliecināsimies) sadrumstalotās vācu firstistes un kļuva par imperatoru, un viņa premjerministrs bija visnotaļ pazīstamais Oto fon Bismarks.
Statuju rādīt šķiet it kā muļķīgi, jo tādai vāciešiem kulta figūrai pasaulē ir uzstādīts vairāk nekā tūkstotis pieminekļu. Bet tik lielu nav daudz - mērogu var novērtēt pēc lietussargiem.
Lūk, arī pats trīsstūris, kur uzstādīta statuja. Latvijas karoga, lai cik tas nebūtu dīvaini, nav.
Arī savā ziņā trīsstūris. Sliņķu.
Lūk, šai meitenei pa kreisi ir tāds zvērīgs latviešu vārds, ka es aiz bailēm pat neiegaumēju. Kaut kas līdzīgs "Madera" vai "Madara". Grēks meitenēm tādus vārdus dot, goda vārds.
Arī Koblencā ir modernās mākslas muzejs.
Elektroni lidinājās.
Lūk, jūs domājat, ka tas ir Zelta Pū, bet man drīzāk ir asociācijas ar monstriem no spēles Zeliard.
Kopskats.
Gribu kabatas velniņu ķēdītē.
Velns viņu zina, ko tas simbolizē, bet arī nav slikti.
